Pārlūkot Īpašumu pārvaldnieki iekšā Zviedrija vai uzskaitiet savus. Reklamējiet, pārdodiet savu īpašumu un reģistrējiet to izīrēšanaiZviedrija (; zviedru: Sverige [ˈsvæ̌rjɛ] (klausīties)), oficiāli Zviedrijas Karaliste (zviedru: Konungariket Sverige [ˈkôːnɵŋaˌriːkɛt ˈsvæ̌rjɛ] (klausīties)) ir Ziemeļvalstu Ziemeļeiropa. Rietumos un ziemeļos tas robežojas ar Norvēģiju, austrumos ar Somiju, un dienvidrietumos to savieno Dānija ar tilta tuneli pāri Ēresunda šaurumam. Zviedrija, kuras platība ir 450 295 kvadrātkilometri (173 860 kv. Jūdzes), ir lielākā Ziemeļeiropas valsts, trešā lielākā valsts Eiropas Savienībā un piektā lielākā valsts Eiropā. Galvaspilsēta ir Stokholma. Zviedrijā kopumā dzīvo 10,4 miljoni iedzīvotāju; un mazs iedzīvotāju blīvums - 25 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru (65 / kv mi). 87% zviedru dzīvo pilsētās, kas aizņem 1,5% no visas zemes platības. Vislielākā koncentrācija ir valsts centrālajā un dienvidu pusē. Zviedrija ir daļa no Fennoskandijas ģeogrāfiskā apgabala. Ievērojamas jūras ietekmes dēļ klimats ir maigs ziemeļu platuma grādos. Neskatoties uz lielo platumu, Zviedrijā bieži ir siltas kontinentālās vasaras, kas atrodas starp Atlantijas okeāna ziemeļdaļu, Baltijas jūru un plašo Krieviju. Vispārējais klimats un vide ievērojami atšķiras no dienvidiem un ziemeļiem lielās platuma atšķirības dēļ, un lielākajā daļā Zviedrijas ziemu ir droši aukstas un sniegotas. Zviedrijas dienvidos pārsvarā ir lauksaimniecība, savukārt ziemeļos ir daudz mežu, un tajā ietilpst daļa Skandināvijas kalnu. Ģermāņu tautas apdzīvoja Zviedriju kopš aizvēsturiskiem laikiem, parādoties vēsturē kā gītieši (zviedru Götar) un zviedri (Svear) un veidojot jūras tautas, kas pazīstamas kā Norsemen. Neatkarīga Zviedrijas valsts izveidojās 12. gadsimta sākumā. Pēc tam, kad melnā nāve 14. gadsimta vidū nogalināja apmēram trešdaļu Skandināvijas iedzīvotāju, Hanzas savienība apdraudēja Skandināvijas kultūru, finanses un valodas. Tas noveda pie tā, ka 1397. gadā izveidojās Skandināvijas Kalmāras savienība, kuru Zviedrija pameta 1523. gadā. Kad Zviedrija reformu pusē iesaistījās trīsdesmit gadu karā, sākās tās teritoriju paplašināšanās un galu galā izveidojās Zviedrijas impērija. Līdz 18. gadsimta sākumam tā kļuva par vienu no Eiropas lielvalstīm. Zviedrijas teritorijas ārpus Skandināvijas pussalas 18. un 19. gadsimtā pakāpeniski tika zaudētas, beidzoties pašreizējās Somijas aneksijai, ko Krievija veica 1809. gadā. Pēdējais karš, kurā tieši iesaistījās Zviedrija, notika 1814. gadā, kad Norvēģija tika militāri iespiesta personīgā savienība, kas mierīgi izšķīrās 1905. gadā. Kopš tā laika Zviedrija ir bijusi mierā, saglabājot oficiālu neitralitātes politiku ārlietās. 2014. gadā Zviedrija svinēja 200 miera gadus, pārspējot pat Šveices miera rekordus. Zviedrija formāli bija neitrāla gan pasaules karu, gan Aukstā kara laikā, kaut arī Zviedrija kopš 2009. gada ir atklāti virzījusies uz sadarbību ar NATO. Zviedrija ir konstitucionāla monarhija un parlamentāra demokrātija, kuras likumdošanas vara ir 349 locekļu vienpalātas Riksdag. Tā ir vienota valsts, kas šobrīd ir sadalīta 21 novadā un 290 pašvaldībās. Zviedrija uztur Ziemeļvalstu sociālās labklājības sistēmu, kas saviem pilsoņiem nodrošina universālu veselības aprūpi un augstāko izglītību. Tai ir vienpadsmitie lielākie ienākumi uz vienu iedzīvotāju pasaulē, un tajā ir ļoti augsta dzīves kvalitāte, veselība, izglītība, pilsonisko brīvību aizsardzība, ekonomiskā konkurētspēja, ienākumu vienlīdzība, dzimumu līdztiesība, labklājība un cilvēka attīstība. Zviedrija pievienojās Eiropas Savienībai 1995. gada 1. janvārī, taču pēc referenduma noraidīja dalību NATO, kā arī dalību eirozonā. Tā ir arī Apvienoto Nāciju Organizācijas, Ziemeļvalstu padomes, Eiropas Padomes, Pasaules Tirdzniecības organizācijas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) locekle.Īpašuma pārvaldītājs vai pārvaldnieks ir persona vai firma, kurai par maksu ir uzdots pārvaldīt nekustamo īpašumu, ja īpašnieks nespēj personīgi iepazīties ar šādām detaļām vai nav ieinteresēts to darīt. Īpašums var būt īpašumtiesības uz individuālu īpašumu, vai arī tas var būt īpašumtiesības uz sekciju, akciju bloka uzņēmums, kas var piederēt, un tas var būt reģistrēts dzīvojamo, komerciālo biroju un mazumtirdzniecības vai rūpniecības vajadzībām. Tipiski pienākumi, kas tiek sagaidīti no nekustamā īpašuma pārvaldnieka, ir īrnieku atrašana / izlikšana un vispārīga darīšana ar viņiem, kā arī saskaņošana ar īpašnieka vēlmēm. Šāda kārtība var prasīt, lai īpašuma pārvaldnieks iekasē nomas maksu un maksā nepieciešamos izdevumus un nodokļus, periodiski iesniedzot īpašniekam atskaites, vai arī īpašnieks var vienkārši deleģēt noteiktus uzdevumus un tieši tikt galā ar citiem. Īpašuma pārvaldnieks par maksu var noorganizēt plašu pakalpojumu klāstu, ko var pieprasīt īpašuma īpašnieks. Ja mājoklis (brīvdienu māja, otrā māja) tiek aizņemts tikai periodiski, īpašuma pārvaldnieks var organizēt pastiprinātu drošības uzraudzību, mājas izvietošanu, preču uzglabāšanu un nosūtīšanu un citus vietējos apakšlīgumus, kas nepieciešami, lai īpašums būtu ērts, kad īpašnieks atrodas dzīvesvietā (komunālie pakalpojumi, darbojas sistēmas, piederumi un personāls, kas atrodas uz rokas utt.). Īpašuma pārvaldībā var ietilpt arī komerciālie īpašumi, kur īpašuma pārvaldnieks var veikt uzņēmējdarbību, kā arī īpašuma pārvaldīšana. Dažās jurisdikcijās nekustamā īpašuma pārvaldniekam var būt licence šai profesijai. Īpašuma pārvaldītājam ir galvenā atbildība saimniekam un sekundārā atbildība aģentūrai. Īpašuma pārvaldnieka un zemes īpašnieka un īrnieka attiecībām ir izšķiroša nozīme abu nomas pušu cerību veidošanā, jo abas puses no tās meklēs un gaidīs noteiktas tiesības un ieguvumus.Source: https://en.wikipedia.org/