Pārlūkot Apdrošināšanas pakalpojumi iekšā Maroka vai uzskaitiet savus. Reklamējiet, pārdodiet savu īpašumu un reģistrējiet to izīrēšanaiMaroka ((klausieties); arābu valodā: المغرب, latīņu valodā: al-Maġrib, lit. “novieto saulrietus; rietumus”; Marokas standarta tamazight: ⵍⵎⵖⵔⵉⴱ, romanizēts: lmeɣrib; franču: Maroka), oficiāli Marokas Karaliste ( Arābu valodā: المملكة المغربية, latīņu valodā: al-Mamlaka al-Maġribiyya, lit. “Rietumu karaliste”; Marokas standarta tamazight: ⵜⴰⴳⵍⴷⵉⵜ ⵏ ⵍⵎⵖⵔⵉⴱ, romanizēts: tageldit n lmaɣrib; franču: Royaume du Maroc), ir valsts, Magribas reģions Ziemeļāfrikā. No tā paveras skats uz Vidusjūru ziemeļdaļā un Atlantijas okeānu rietumos ar sauszemes robežām ar Alžīriju austrumos un Rietumsahāru (statuss tiek apstrīdēts) dienvidos. Maroka apgalvo arī Seūtas, Meliļas un Peñón de Vélez de la Gomera ekslavācijas, kuras visas ir Spānijas jurisdikcijā, kā arī vairākas nelielas Spānijas kontrolētās salas pie tās krastiem. Galvaspilsēta ir Rabāta, un lielākā pilsēta ir Kasablanka. Marokas platība ir 710 850 km2 (274 460 km mi), un tās iedzīvotāju skaits pārsniedz 36 miljonus. Kopš pirmās Marokas valsts nodibināšanas Idris I 788. gadā pirms mūsu ēras, valsti pārvalda virkne neatkarīgu dinastiju, sasniedzot savu zenītu Almoravid un Almohad valdīšanas laikā, kad tā aptvēra Ibērijas un Āfrikas ziemeļrietumu daļas. Portugāles impērija sākās Marokā 15. gadsimtā pēc Portugāles iekarojumiem gar Marokas piekrasti, nodibinot apmetnes, kas ilga 17. un 18. gadsimtā. Marinidu un Saadi dinastijas pretojās ārvalstu valdīšanai 17. gadsimtā, ļaujot Marokai palikt vienīgajai Āfrikas ziemeļrietumu valstij, lai izvairītos no Osmaņu okupācijas. Alauītu dinastija, kas valdīja līdz šai dienai, sagrāba varu 1631. gadā. Valsts stratēģiskā atrašanās vieta netālu no Vidusjūras ietekas piesaistīja Eiropas interesi, un 1912. gadā Maroka tika sadalīta Francijas un Spānijas protektorātos ar starptautisko zonu Tanžera. . Tā atguva neatkarību 1956. gadā un kopš tā laika ir palikusi salīdzinoši stabila un plaukstoša pēc reģionālajiem standartiem ar piekto lielāko ekonomiku Āfrikā. Maroka apgalvo, ka Rietumsahāras, kas agrāk bija Spānijas Sahara, pašpārvaldes teritorija ir tās dienvidu provinces. Pēc tam, kad Spānija piekrita teritorijas dekolonizēšanai līdz Marokai un Mauritānijai 1975. gadā, ar vietējiem spēkiem izcēlās partizānu karš. Mauritānija atteicās no savas prasības 1979. gadā, un karš ilga līdz pamieru 1991. gadā. Maroka patlaban aizņem divas trešdaļas teritorijas, un miera procesi līdz šim nav izdevies iziet no politiskā strupceļa. Suverēna valsts ir vienota puskonstitucionāla monarhija ar ievēlētu parlamentu. Valstij ir būtiska ietekme gan Āfrikā, gan arābu pasaulē, un tā tiek uzskatīta par reģionālo un vidējo varu. Marokas karalim ir plašas izpildvaras un likumdošanas pilnvaras, it īpaši militārajā, ārpolitikā un reliģiskajās lietās. Izpildu varu īsteno valdība, savukārt likumdošanas varu piešķir gan valdība, gan abas parlamenta palātas, Pārstāvju asambleja un Padomnieku asambleja. Karalis var izdot dekrētus, kurus sauc par dahīriem un kuriem ir likuma spēks. Viņš var arī atlaist parlamentu pēc apspriešanās ar premjerministru un konstitucionālās tiesas prezidentu. Marokā dominējošā reliģija ir islāms, un tās oficiālās valodas ir arābu un berberu valoda. Pēdējās oficiālu atzīšanu ieguva 2011. gadā, jo Marokas dzimtā valoda bija pirms musulmaņu iekarošanas septītajā gadsimtā CE. Marokas arābu valodas dialekts, kas minēts kā Darija, un franču valodā arī tiek plaši runāts. Marokas kultūra ir berberu, arābu, sefardu ebreju, Rietumāfrikas un Eiropas ietekmes sajaukums. Maroka ir Arābu līgas, Vidusjūras reģiona valstu savienības un Āfrikas Savienības locekle.Apdrošināšana ir līdzeklis aizsardzībai pret finansiāliem zaudējumiem. Tas ir riska pārvaldības veids, kuru galvenokārt izmanto, lai ierobežotu iespējamu, nenoteiktu zaudējumu risku. Uzņēmums, kas nodrošina apdrošināšanu, ir pazīstams kā apdrošinātājs, apdrošināšanas sabiedrība vai apdrošināšanas pārvadātājs. Personu vai vienību, kas pērk apdrošināšanu, sauc par apdrošināto vai apdrošinājuma ņēmēju. Apdrošināšanas darījumā apdrošinātais uzņemas garantētus un zināmus salīdzinoši nelielus zaudējumus, maksājot tos apdrošinātājam apmaiņā pret apdrošinātāja solījumu atlīdzināt apdrošināto segto zaudējumu gadījumā. Zaudējumi var būt vai var būt finansiāli, taču tiem jābūt reducējamiem ar finansiāliem noteikumiem, un tiem jāietver kaut kas tāds, kurā apdrošinātajam ir apdrošināmas intereses, ko nosaka īpašumtiesības, valdījums vai iepriekš pastāvošas attiecības. Apdrošinātais saņem līgumu, ko sauc par apdrošināšanas polisi, kurā sīki aprakstīti nosacījumi un apstākļi, kādos apdrošinātajam tiek piešķirta finansiāla kompensācija. Naudas summu, ko apdrošinātājs iekasē no apdrošinātā par apdrošināšanas polisē noteikto segumu, sauc par prēmiju. Ja apdrošinātajam rodas zaudējumi, kurus, iespējams, sedz apdrošināšanas polise, apdrošinātais iesniedz apdrošinātājam prasību, lai viņš to apstrādātu atlīdzību koriģētājā.Source: https://en.wikipedia.org/